pirmdiena, 2012. gada 20. februāris

Caur nežēlību uz mīlestību...

... tāds ir stāsts par sunītes Loriņas likteni.


Loriņas stāsts sākas skumji. 

2011.gada 25.aprīlī Čiekurkalna 3.šķērslīnijā kanalizācijas akā tika atrasta kucīte, kurai bija sasietas ķepas un 3 cirstas brūces galvā. Par to tika gan rakstīts masu medijos, gan sižets Degpunktā, gan ierosināts kriminālprocess, jo pret šo suņuku vērstā nežēlība bija pārāk šausminoša.
Pēc pāris nedēļām, kas pavadītas veterinārajā klīnikā, cīnoties par savu dzīvību, 11.maijā kucīte nonāca Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmē pārbijusies, paniskām bailēm no cilvēkiem un pieskārieniem. Viņa baidījās pat no savas ēnas. Sāpju un ciešanu ceļš sunītei beidzies.
Patversmē visi nojauta, ka ar šo suni būs smags darbs. Tomēr jau otrajā dienā, kas pavadīta patversmē, Lora sāka mācīties uzticēties vienai no darbiniecēm - Lindai - un pakāpeniski sunīte pierada arī pie citiem patversmes darbiniekiem. 

Šai bildē Loriņa patversmē ir tikai nedēļu
Loriņa ar savu sargeņģeli Lindu

Ja sākumā tikai Linda varēja ar Loru staigāt (pat bez pavadas), tad pēc laika Loriņa bija pieņēmusi visus patversmes darbiniekus kā savus draugus. Neticami, ka pēc visa pārdzīvotā sunīte bija tik ārkārtīgi draudzīga un mīlīga, un no sirds uzticējās cilvēkiem, kaut arī kāds no šīs sugas pārstāvjiem bija to nolēmis tik nežēlīgai vardarbībai...


Gāja laiks un vasaras vidū Lora jau bija apguvusi lielāko daļu gudrības, kas jāzina labi audzinātam sunim. Vienīgais, kas bija palicis, bija trauksme, ieraugot svešiniekus vai lielākus mietus. Bija skaidrs, ka Lorai vajadzēs saimnieku (vēlams - saimnieci) ar ļoti lielu pacietību.

Ulubele, kā zināms, ir sapņu zeme :) 

Un tā kādā februāra svētdienā uz patversmi atbrauca sieviete, kurai radiniece bija noskatījusi suņuku. Tas bija Liktenis - šai sievietei neizveidojās kontakts ar noskatīto suņuku, bet brīdī, kad viņa tuvojās vārtiem, pa tiem pēc pastaigas atgriezās Lora. 
Tā bija savstarpēja mīlestība no pirmā acu skatiena - sieviete skaidri zināja, ka vēlas tieši šo suni. Uzzinājusi, ka tā ir Lora, par kuru tik daudz bija dzirdējusi un lasījusi, sieviete nosolījās Loriņai, ka nākamajā nedēļas nogalē atgriezīsies viņai pakaļ. 

19.februāris kļuva par Loras laimīgo dienu - viņas CILVĒKS ieradās pakaļ, lai vestu viņu mājās.
 

Lora mums visiem uz atvadām deva slapjas bučas un devās līdzi jaunajai saimniecei! Lai Loriņai labi dzīvojas jaunajās mājās!

Kāds Ulubelē raud prieka un atvadu asaras, kāds cenšas neizrādīt šķiršanās sāpi, bet mums ir jāatlaiž mūsu mīļie, jo tiem sava dzīve dzīvojama :) 

Ar mīlestību
Ulubeles komanda

3 komentāri:

  1. Cik aizkustinošs stāsts, man arī jāraud, lasot tādu! Paldies tiem cilvēkiem, kas atrod SAVU dzīvnieku un otrādi :) Lai Lorai ar saimnieci laimīgas dienas!

    AtbildētDzēst
  2. Jā, Lora ir īpaša :)
    Un es patiešām ticu, ka "Cilvēkam vajag suni" un sunim, bez šaubām, vajag cilvēku. Ar "cilvēku" gan domāju tikai īstus, labus cilvēkus, ne tādus deģenerātus, kas savu mazvērtību izpauž vardarbībā pret citu dzīvību...

    AtbildētDzēst