trešdiena, 2014. gada 31. decembris

Baidīties drošībā

Tuvojas gada noslēgums un Jaunā gada sagaidīšanas svinīgais brīdis. Daudziem dzīvniekiem, īpaši suņiem ir paniskas bailes no uguņošanas. Laikus parūpējaties par dzīvnieka drošību. Obligāti uzlieciet sunim kakla siksnu, kurā ierakstīts jūsu tālruņa Nr. Vienkāršs un ātrs variants ir kādu posmu kakla siksnas notīt ar leikoplastu , uzrakstot tālruņa Nr. uz notītās daļas. Izdari to tūdaļ!  
Atcerieties - mūsu svētku sajūta ne vienmēr sakrīt ar dzīvnieka izjūtām brīžos, kad mēs priecājamies un par kaut ko sajūsmināmies. Neiztrūkstošā gadumijas svētku atribūtika – gaidāmās uguņošanas - ļoti biedē praktiski visus mājdzīvniekus. Salūti ir viens no faktoriem, kāpēc pēcsvētku laikā dzīvnieku patversmes ir pārpildītas ar izmisušiem un apjukušiem ģimeņu četrkājainajiem mīluļiem.
Nav universālas receptes, kā pasargāt dzīvnieku, kurš baidās no trokšņiem. Katrs saimnieks, pazīstot savu mīļdzīvnieku, var izvēlēties piemērotāko:
  • Salūta laikā ievest dzīvnieku telpā, kur nav logu un viņš nedzird trokšņus. Var ieslēgt radio, lai novērstu dzīvnieka uzmanību.
  • Ja nav iespēja nodrošināt ar šādu telpu, tad ļaut dzīvniekam palīst zem dīvāna, gultas vai galda.
  • Ikdienā ārā dzīvojošos suņus un kaķus, ielaist mājā.
  • Ja suns vai kaķis meklē patvērumu pie jums gultā, krēslā – neatgrūdiet, bet mierīgi samīļojiet savu mīluli un rāmā balsī stāstiet, ka viss ir labi, ka nav jābaidās.
  • Izturēties kā parasti, lai dzīvnieks saprot, ka cilvēks nebaidās un cilvēkam viss ir kārtībā, jo sunim papildus uztraukumu rada tas, ka viņš nesaprot, kā aizsargāt cilvēku.
  • Nebūt ekstrēmistam un nemēģināt dzīvnieku, kurš jau baidās, šādā laikā speciāli vest laukā, vērt vaļā logus utt.
Parūpējieties laikus par sava mīluļa labsajūtu, lai svētku laikā dzīvnieks nepaliek bez pieskatīšanas, kā arī veiciet priekšdarbus, lai noklīšanas gadījumā jūsu draugs maksimāli ātrā laikā atgrieztos mājās:
  • Obligāti kaklasiksniņā ierakstiet savu tālruņa numuru.
  • Glabājiet datorā mīluļa skaidru foto, lai uzreiz portālos un sociālajos tīklos variet izsludināt dzīvnieka pazušanu un foto izsūtīt patversmēm, kā arī izdrukāt sludinājumu lapiņas.
  • Ja dzīvnieks ir dzīvoklī, tad, tuvojoties uguņošanas laikam, nolieciet lietas, kuras bailēs skraidot, lecot, dzīvnieks var sasists, saplēst.
  • Aizveriet balkona durvis un logus. Atstājiet vaļā vannas istabas durvis, jo esot viens, bailēs no trokšņiem suns un/vai kaķis parasti mēģina slēpties vannas istabā.
  • Ar kritisku aci apskatiet savas mājas žogu, vai nevajag aizlāpīt kādu caurumu, pa kuru, pārbijies no salūta trokšņa, zaudējis koordināciju – nezināmā virzienā var aizbēgt jūsu mīlulis.
Pārnākot mājās un redzot baiļu izraisītu nelielu postažu, nebariet mīluli.
Ja tomēr gadās nelaime un dzīvnieks noklīst, noteikti meklējiet savu pazudušo draugu - apzvaniet patversmes, lieciet sludinājumus, meklējiet vietā, kur dzīvnieks pazudis. Galvenais, nezaudējiet cerību, turpiniet meklējumus, līdz atrodiet viens otru!
Rūpēs par astaiņiem un viņu saimniekiem,

Ulubeles komanda

P.S. Lai mēs nenodarboties tikai ar pamācībām, līdz Starij Novij god atnākšanai, kad Latvijā vēl skanēs salūta trokšņi, aicinām parādīt foto, kā Jūs sargājat savu mīluli šai laikā. 3 atraktīvāko un izdomas bagātāko bilžu autorus gaisa pārsteiguma balvas. 
Tātad:
1. Veicam uzņēmumu, kurā redzams, kā Jūs sargāsiet savu mīluli.
2. Ievietojam to komentāru sadaļā zem šī raksta sociālajos tīklos.
3. Dalāmies ar šo rakstu savos soctīklos, norādot atslēgas vārdu #sunsbaidāsdrošībā.

pirmdiena, 2014. gada 29. decembris

Par dzīvesgudro Līču austrumeiropieti Zuzi.


ADOPĒTA Vecgada pēdējā dienā!!! 
Parunāsim par sirmumu un viedumu! Atceraties to brīdi, kad aizgāja Jūsu mamma vai vecmamma? Atceraties, ka laiku pa laikam pieķerat sevi klusi vai pat skaļi sakot, kaut viņa tagad būtu blakus - mīļa, mierīga, sirma un ļoti, ļoti dzīves gudra. Tāds pat mīļums, rāmums un dzīves gudrība mīt gados vecā sunī. 
Austrumeiropietei Zuzei jau ir 10. Februārī būs gads - kopš viņa mīt Līčos. Viņa vairs nedauzās kā kucēni un jaunie suņi. Pastaigās pielāgo savu soli tavējam, bieži atskatoties, vai tev nav grūti. Viņas gudrās acis skatās un pat klausās, kad tu sāc runāties. Viņas dzīvespieredze ļauj šķirot, ko tu pļāpā tāpat un kas būtu svarīgs. Viņa prot apsēsties, apgulties un dot ķepu - kaut gan tas nav svarīgākais, jo šovos Zuzei vairs nav jāpiedalās un nekas cilvēkiem un pasaulei nav jāpierāda. Viņa ir apguvusi, ka nav jēgas kasīties un rieties ar jaunuļiem aiz voljēra žoga. Viņa prot atšķirt, kad nāk savējais, kad svešais. Viņa zina, ka cilvēka bērns ir zinātkārs un samīļos vai pieķersies stiprāk, bet tas ir bērns un bērns ir jāsargā. 
Šoreiz jāpierāda būs cilvēkam, ka viņš vēlēsies būt blakus tik mierīgam un dzīves gudram sunim. Zuze un Ulubeles komanda tic, ka tāds atnāks un tad viņi kopā dzīvos vēl daudzus laimīgus gadus. 
Cilvēk, dalies ar šo īsstāstu savos sociālajos tīklos. Pastāsti saviem draugiem un radiniekiem. Viņa ārēji neko nelūdz, bet acu skatiens nodod arī lielos, gudros un stipros. Viņai vajag savējo. 
Ja ir jautājumi, zvani : 27803333, 27863333, raksti : adopcija@ulubele.org.
Ja nav iespējas atbraukt vai adoptēt dzīvnieku, vari palīdzēt arī savādāk, katrs atbalsts ir nozīmīgs:
Biedrība „Dzīvnieku pansija Ulubele”
Reģ.Nr. LV 40008095993
konts: LV97HABA0551028353893
ar norādi "Līču patversmes dzīvnieku aprūpei"
Tāpat darbojas ziedojumu tālrunis: 90006083 (1,42eiro=1zvans).

svētdiena, 2014. gada 21. decembris

Simonas un Simkas Ziemassvētku pasaka

2011.gadā – 10 dienas pirms Ziemassvētku vakara 14. decembrī uz Līčiem atveda ~ 3 gadus jaunu, melnu un biklu suņu dāmu un nepilnu gadu jaunu, haskijam līdzīgu suņu puiku. Viņi ilgstoši uzturējās Jaunciemā pie kādas jaunbūves. Ulubeles komanda viņus nosauca par SS jeb Simonu un Simku.

Mēs nezinām un neuzzināsim, vai melnā, skaistā sunene ir tik pat smukā un aktīvā suņu puikas mamma, vai abi vienkārši viens otru atrada savos vientuļajos klejojumos un vairs nelaida vaļā. Mēs neuzzināsim, kāpēc viņi negāja projām no nepabeigtās mājas, kāpēc viņus pameta, bet mēs ar prieku varam pastāstīt, kas notika tālāk jeb kā sākās viena no Līču Ziemassvētku pasākām.
Simona turpināja būt bikla un sevī ierāvusies. Pret cilvēkiem viņa neizrādīja agresiju, viņa tikai nemīlēja būt svešo sabiedrībā, nevēlējās iet pastaigās. 
Toties Simka varēja staigāt un skriet kaut visu dienu. 

Uz Ulubeli sāka braukāt Zane, Torstens un Zanes mamma Ligita. Viņi bija praktiski vienīgie, kurus šo 3 gadu laikā pieņēma kautrīgā Simona. Pēc gada abiem vairs nevajadzēja pavadu – Zanei un vīram atlika ienākt pa Līču vārtiem, kad viņi jau bija gatavi doties garajās pastaigās. Bet Zanei un Torstenam bija jābrauc projām, lai dzīvotu un strādātu Vācijā. Tā šis stāsts arī varēja beigties, bet cilvēki lēma ļoti atbildīgi. Ja dikti bieži Mazā Prinča Lapsas teikto lietojam nevajadzīgi, tad šajā situācijā sacītais par pieradināšanu ir īsti vietā un laikā. Dzīves apstākļi viņiem ļāva no Latvijas līdzi ņemt arī dzīvniekus – Zane un Torstens no sava plašā krustbērnu pulciņa izvēlējās viņus, lai Simona un Simka nekad netiktu šķirti, lai Simona savu alikušo mūžu varētu dzīvot ar cilvēkiem, kuriem uzticas un kurus ir iemīlējusi.
11. decembrī no Līču sētas izripoja busiņš, lai čipoti un ar Eiropas pasēm ķepās abi astaiņi U Komandas Ievas un Krišjāņa pieskatīti dotos – MĀJĀS.

Ceļā caur Poliju Simona un Simka uzvedās ideāli, arī viesnīcā nesagādāja nekādas raizes, bet rātni gulēja ierādītajās vietiņās.


13. decembrī izkāpjot no busa, gan sākās īstas suņu prieka dziesmas – ieraugot Zani un Torstenu, abi saprata kāds bijis šī pēkšņā ceļojuma mērķis. Simona aizmirsa, ka jābūt bailīgam sunim, Simka steidza iezīmēt katru tuvāko krūmiņu, cenšoties pastāstīt – šeit būs manas mājas.



14. decembrī – tieši 3 gadus pēc ierašanās Līčos abi suņi iekārtojās jaunajā un plašajā privātmājas voljērā Rommerskirchen mazpilsētā netālu no Ķelnes. 14. decembrī jaunie saimnieki parakstīja abu adopcijas dokumentus.

U komanda saka lielu un sirsnīgu paldies Zanei un Torstenam par šo Ziemassvētku pasaku. 

otrdiena, 2014. gada 25. novembris

Kaķītis Cālītis jeb mazulis ar īpašām vajadzībām.

Cālītis ar mammu Ļizu - ADOPTĒTI un dzīvos kopā ! 
Viņš noteikti ir cīnītājs ar milzu dzīvotgribu. Cīnītājs no pirmās dienas jeb tās drausmīgās augusta nakts, kad viņus - tikko nākušus pasaulē - nežēlīga cilvēka roka atņēma mammai, ielika kastē un izmeta atkritumos. Viņus sadzirdēja Gita. Varbūt pat Cālītis bija tas, kurš pīkstēja visskaļāk. Pateicoties cilvēku operatīvai rīcībai, tika atrasts dzīvoklis, kur šausmās raudāja tikko dzemdējusī kaķene - mamma Ļiza. Viņi visi nonāca Līčos. Ulubele ir droša vieta, bet ne viens nav pasargāts no slimībām. 
Cālītis, viņa brāļi un māsas pārslimoja vīrusu. Paldies Dieviņam, ka mammai bija daudz pieniņa. Kaķēni izķepurojās un pēc viņiem rinda stāvēja, jo daba apveltījusi ar izcili skaistiem kažokiem un debesu dzidrām acīm. Sliktā slimība vienu no aktīvākajiem kaķēniem sodīja bargi. Cālītis visu kaķa mūžiņu būs kā bērns ar īpašām vajadzībām. Viņam gribas skriet, lēkt un kūleņot, bet īsti neklausa drusku kleinās kājiņas, jo ir traucēta koordinācija. Viņš pavisam nesen iemācījās pats ēst. Pirms tam bļodiņā knābāja kā mazs putnēns, tā iegūstot vārdiņu - Cālītis. 
Skaistais kaķēns ir viens no mīlīgākajiem un tīrīgākajiem Līču mazkaķu dārziņā. Viņš gaida cilvēku, kuru neuztrauks viņa neveiklība. Cilvēku, kurš sapratīs, ka kaķis ar īpašām vajadzībām ir tik pat mīļš un vēlas būt mīlēts. Cilvēku, kuram ir dzīvoklis, jo Cālītis nebūs āra kaķis. 
Ja esi gatavs atbildīgi rūpēties, tad atbrauc ciemos uz Līčiem un iepazīsties. Tu ļoti palīdzēsi, ja ar šo stāstu dalīsies savos sociālajos tīklos. 
Jautājumus vari uzdot, zvanot : 27803333 vai 27863333, e - pasts : adopcija@ulubele.org
Arī Cālīša mamma skaistā apmēram 2 gadus jaunā Ļiza ļoti gaida savu cilvēku. 
Ja nav iespējas atbraukt vai adoptēt dzīvnieku, vari palīdzēt arī savādāk, katrs atbalsts ir nozīmīgs:
Biedrība „Dzīvnieku pansija Ulubele”
Reģ.Nr. LV 40008095993
konts: LV97HABA0551028353893
ar norādi "Līču patversmes dzīvnieku aprūpei"
Tāpat darbojas ziedojumu tālrunis: 90006083 (1,42eiro=1zvans).
Palīdzēt Ulubeles rūpju bērniem tu vari arī Ziedot.lv, atbalstot projektu – Izdari sirds darbu.

pirmdiena, 2014. gada 10. novembris

Arī lielie un stiprie vēlas glāstus - Rudais



Nopietns un ļoti gudrs - tāds ir Līču ~ 7 gadus vecais suns Rudais. Viņu pirms atrada pie Daugavgrīvas ceļa. Viens no tā saukto "Voleru bomzīšu" suņiem? Laikam tomēr nē. Rudais zina visas komandas, ir nosvērts, bet ... pretēji citiem šai rajonā atrastajiem - viņš nav bara dzīvnieks. Jebkuru citu sugas brāli un arī māsu viņš uzskata par konkurentu. Iznīcināmu konkurentu? Tomēr nē, ja viņa jaunais saimnieks pratīs dzīvniekus iepazīstināt. Rudais gan labprāt meklētu mājas, kur būs vienīgais. 
Foto : Žanna Žaka 
Saimniekam Rudais būs pats labākais un uzticamākais draugs. Savējo un sava nama sargs. Viņam nav iebildumu pret bērnu glāstiem.
 
Viņam ļoti patīk garas pastaigas. Viņš dievina kārumus, bet nekad nav mēģinājis cepumiņu paņemt ar cilvēka roku. Viņš nav no tiem, kas stāvēs un stundām - līdz balss aizsmakumam ries. Varētu pat sacīt, ka viņš ir perfekts. 
Cilvēk, ja esi nopietns un atbildīgs, meklē draugu, tad atbrauc un iepazīsties ar Rudo. Viņš pieņems un sargās arī Tavus bērnus, ja tie respektēs suņa nopietno darbu un neizmantos viņu kā lielu spēļmantiņu. 
Lūdzu, dalies ar šo ziņu savos sociālajos tīklos, jo, iespējams kāds gaida tieši viņu.  Ja tev ir jautājumi, zvani - 27803333, 278633333 vai raksti - adopcija@ulubele.org
Ja nav iespējas atbraukt vai adoptēt dzīvnieku, vari palīdzēt arī savādāk, katrs atbalsts ir nozīmīgs:
Biedrība „Dzīvnieku pansija Ulubele”
Reģ.Nr. LV 40008095993
konts: LV97HABA0551028353893
ar norādi "Līču patversmes dzīvnieku aprūpei"
Tāpat darbojas ziedojumu tālrunis: 90006083 (1,42eiro=1zvans).

 

otrdiena, 2014. gada 9. septembris

Citāds stāsts par karu jeb par kaķi

Notikums, kas risinājās pirms dažām dienam, joprojām man nedod mieru. Kara krustugunīs esmu dzīvojis jau gandrīz mēnesi. Ne reizi vien skrējis un meklējis patvērumu no krītošām bumbām. Esmu izstrādājis kara laika izdzīvošanas refleksus, bet šis notikums mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem.
Tai dienā – 28. augustā Doņeckas guļamrajonā „Teksķiļčik” sākās apšaude. Laukā biju es – biroja darbinieks, viens no strādniekiem  un kāds bomzītis, kurš rakājās atkritumos. Svilpjošās skaņas, kas vēstīja par raķetes „Grada” tuvošanos mums lika mesties pagrabā. Sākās elle – troksnis, sprādzieni, pulvera smaka un putekļu mākoņi.
Pagrabs nebija dziļš, durvis aizvērt nevarēja un tad mēs ieraudzījām kaķi!  Parastu pelēku ielas minci, ar kuplu asti, kurš šausmās bija sekojis mums, bet bailēs sastindzis 10 metrus no ieejas. Savilcies kamolā, ausis pieglaudis, kaķis vājprātā raudāja balsī. Raudāja, nevis ņaudēja, vai kliedza, bet raudāja aiz bailēm no apkārt svilpjošo šrapneļu skaņas un lietus. Mēs nezinājām, ka dzīvnieki spēj raudāt. Tālāk notika pats neiedomājamākais. Bomzītis – es diemžēl nepajautāju viņa vārdu, mūs pastūma malā un ar sprintera cienīgu ātrumu traucās pie nelaimīgā dzīvnieka. Mēs paspējām izdvest – Kur? Lidojumā viņš noķēra kaķi, piespieda sev klāt un ar tādu pat ātrumu un veiklību ielidoja atpakaļ pagrabā, gandrīz mūs nogāzdams no kājām.
Tas bija jāredz. Cilvēku un dzīvnieku viņa rokās – abus kratīja drebuļi. Apkārt sprāga šāviņi. Kaķis bija tā pieglaudies netīrajam, smakojošajam pēc spirta un lētām cigaretēm bezpajumtniekam kā kaut kam maigam, mīļam un tīram. Viņš bija pieglaudies savam glābējam.
Viss ir labi, viss ir labi, čukstēja bomzis, trīcošām rokām glaudot dzīvnieku, kurš, iespējams, sāka murrāt jeb varbūt turpināja raudāt, vēl ciešāk glaužoties klāt cilvēkam, it kā stāstot par savu šausmīgo likteni un dzīvi, kura gandrīz beidzās apšaudes krustugunīs.
Šaušana beidzās, mēs ar strādnieku – ogļraci lēnām devāmies laukā no pagraba, bet viņi tur tā arī palika stāvot – divas nevienam nevajadzīgas Dieva radības, kas izrakstītas no šīs dzīves, bet turpina eksistēt par spīti visam. 
Rakstu oriģinālvalodā lasiet ŠEIT !
Tulkojums @Ulubele

svētdiena, 2014. gada 7. septembris

Svinējām Kazdangas pils svētkus

Skaistā Kazdangas pils posās svētkiem un aicināja piedalīties ar mūs. Kas zina, varbūt kāds Līču audzēknis paliks gleznainajā Kurzemes pilsētā un varēs diet 130 hektārus plašajā parkā? 
Uz pasākumu devās 3 no Flotes ielā atrasto mazsuņu plašās ģimenes - 2 brāļi un māsiņa. Viens no puikām jau pirmajā stundā satika savējo - mammu Anitu un ieguva vārdu Džimijs. 
Par otra brāļuka vārdu viņa ģimene solīja rīkot konkursu. Milzu prieks, ka abi puikas augs praktiski kaimiņos. 
Plašajā svētku programmā piedalījās arī Ulubeles lielais un mīkstais rotaļu kaķis Belle. Sadraudzējāmies ar moto kluba ārēji skarbajiem puišiem, kuri nosolījās braukt ciemos uz Līčiem.
Sakām mīļu un sirsnīgu paldies visiem, kuri gribēja ar mums iepazīties. Īpaši samīļojam Kazdangas Pils pasākuma dvēselītes - Inesi un Māru. 
Uz tikšanos atkal pēc gada! 

pirmdiena, 2014. gada 1. septembris

Sociālo pakalpojumu centra "Īle" viesošanās Līčos

Līčos viesojās Dobeles novada sociālo pakalpojumu centra "Īle" klienti - cilvēki ar īpašām vajadzībām. Ulubeles komandu pārsteidza viņu sirsnība un ieinteresētība, kā katrs dzīvnieks nonācis patversmē, kāds ir viņa raksturs. Kāpēc vieni sadzīvo voljērā, bet citi spiesti mitināties vieni paši. 
Ar vislielāko nepacietību visi gaidīja brīdi, kad varēs kādu patversmes iemītnieku vest pastaigā. Centra cilvēki uzmanīgi noklausījās noteikumus, kas jāievēro patversmes brīvprātīgajiem darbiniekiem, kuri kopējiem palīdz suņu staidzināšanā,  uzdeva jautājumus, kāpēc dzīvniekus pastaigas laikā  nevar pacienāt un pļavā vai mežā atlaist no pavadām. Pastaiga bija gara un aktīva, kā arī daži iemantoja četrkājaino draugu, ar kuru kopā fotografējās un mājās rādīs draugiem un paziņām, lai viņi atbrauc uz Līčiem un kādu adoptē. 
Izglītojošā semināra noslēgumā Dobelnieki apsolīja, ka iepazīsies ar portālā www.dzivniekupolicija.lv iespējām. Uzzināja, kā var ievietot un izdrukāt sludinājumu, ja viņu pusē manīs kādu klaiņojošu dzīvnieku. 
Ulubeles komanda saka paldies par apciemojumu, atvesto makulatūru un dzīvnieku barību un gaida ciemos atkal! 

pirmdiena, 2014. gada 25. augusts

Saulstariņš Mārcītis - Čadas dēls

Nofotografēt viņu ir ļoti grūti, jo 4 mēnešus jaunais suņu puika ir ūdenszāle un viņš visu laiku smaida. Viņš ir Čadiņas dēls - sunītes, kuras mazuļiem lūdzām palīdzību, jo bija uzbrucis nelabais vīruss. Mazo Mārcīti tas praktiski neskāra, jo viņš jau dzīvoja atšķirti no mammas - šķību galviņu, nekoordinētām kustībām. Dakteri neko nesolīja. 
Ulubeles komanda, kad vien bija laiks, ņēma mazo klēpī un masēja muguriņu. Bet Mārcītim vajadzēja mājas un nedalītu uzmanību. Mūsu profesionālā un mīļā kucēnu aukle Andra toreiz rūpējās par Krustpils ielā pamestajiem suņa bērniem. Laimīgā kārtā skaistās meitenes ātri atrada saimniekus un Andra atbrauca pēc viņa. 
Kad pēc mēneša viņi ieradās Līčos, lai Mārci sačipotu, mēs brīnījāmies, kas tas par neredzētu suni kāpj laukā no mašīnas. Mazais kunkulis, kurš satilpa cilvēka plaukstā un mums sacīja, iespējams, ka viņš pat neaugs, bija trīskāršojis savus izmērus. Kažoks spīdēja un galviņa turējās braši un taisni. 
Mārcītis ir gatavs satikt savu cilvēku, ar interesi apgūt jaunas vietas un jaunas zināšanas. Viņš būs vidēja auguma, bet liels, liels un saulains mīlulis. 
Par iespēju adoptēt mazo pasaules izzinātāju, zvani Ulubeles audžumammai Andrai - 29356454. 

piektdiena, 2014. gada 15. augusts

Ullu un Belle Rīgas svētkos aicina savus fanus un līdzjutējus uz Lielo leļļu un Talismanu svētkiem .

17. augustā plkst. 12. Vērmanes dārzā sāksies ikgadējā Lielo leļļu un Talismanu parāde. Mūsu lieliskie Ullu un Belle tajā dosies jau trešo reizi. Aicinām mazus un lielus – visus, kuriem pasākumos tik ļoti patīk samīļot samtaino suni un apaļīgo kaķi, mūsu atbalstītāju pulkā, jo notiks balsojums par 2014. gada foršāko talismanu. 

Lielo leļļu gājiens dosies uz Esplanādi, kur plkst 13 aicinās visus iesaistīties trakā dejā, tad virzīsies uz 11.novembra krastmalu. Tur plkst. 14.00 arī ļoti, ļoti gaidām Tavu atbalstu, jo līdz 14.40 būs lielā balsošana par Latvijas gada talismanu 2014. Ullu un Belle, katrā pasākumā, palīdzot Līču iemītniekiem, to ir godam nopelnījuši. Plkst. 15.10 būs rezultātu paziņošana un bildēšanās kopā ar līdzi jutējiem. 
Ullu + Belle = Ulubele
Ja esi lasījis stāstu par baronu Minhauzenu, tad zini, ka viņš meklēja savu laimīgo sapņu zemi – Ulubeli. Pamestiem suņiem un kaķiem – 250 astaiņiem visos vecumos Ulubele ir drošs patvērums. Patversme nav mājas, bet neviens mums nevar aizliegt ticēt un cerēt, ka tādas reiz būs visiem, kuri pamesti. 
Suns Ullu – drusku nopietns, drusku sapņains, mīl tā luncināt asti, ka dažreiz bail, ka nenotrūkst. Dievina bērnus un visas četrkājainās dzīvās radības, ko savā dzīvē ir saticis.
Kaķis Belle – vienmēr smaidīgs, rotaļīgs, mīl dejot, mīl klusi piezagties un cieši apkampt, lai samīļotu. 
Viņi ir divi pasaku tēli, kuri mums cilvēkiem palīdz īstenot sapni par Ulubeli, lai katram sunim un kaķim būtu savas mājas. Laikā, kad būtu jāraud un jāpakrīt bezspēcībā, viņi mums liek pasmaidīt. Smaidot un ticot -  labos darbus darīt ir daudz vieglāk. 
Tava Ulubele
Dzīvnieku patversme Līčos, Stopiņu novadā.
Tālrunis : 20203333, e - pasts : ulubele@ulubele.org 
Par Lielo leļļu un talismanu svētkiem vairāk lasi : www.talismani.lv