otrdiena, 2014. gada 9. septembris

Citāds stāsts par karu jeb par kaķi

Notikums, kas risinājās pirms dažām dienam, joprojām man nedod mieru. Kara krustugunīs esmu dzīvojis jau gandrīz mēnesi. Ne reizi vien skrējis un meklējis patvērumu no krītošām bumbām. Esmu izstrādājis kara laika izdzīvošanas refleksus, bet šis notikums mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem.
Tai dienā – 28. augustā Doņeckas guļamrajonā „Teksķiļčik” sākās apšaude. Laukā biju es – biroja darbinieks, viens no strādniekiem  un kāds bomzītis, kurš rakājās atkritumos. Svilpjošās skaņas, kas vēstīja par raķetes „Grada” tuvošanos mums lika mesties pagrabā. Sākās elle – troksnis, sprādzieni, pulvera smaka un putekļu mākoņi.
Pagrabs nebija dziļš, durvis aizvērt nevarēja un tad mēs ieraudzījām kaķi!  Parastu pelēku ielas minci, ar kuplu asti, kurš šausmās bija sekojis mums, bet bailēs sastindzis 10 metrus no ieejas. Savilcies kamolā, ausis pieglaudis, kaķis vājprātā raudāja balsī. Raudāja, nevis ņaudēja, vai kliedza, bet raudāja aiz bailēm no apkārt svilpjošo šrapneļu skaņas un lietus. Mēs nezinājām, ka dzīvnieki spēj raudāt. Tālāk notika pats neiedomājamākais. Bomzītis – es diemžēl nepajautāju viņa vārdu, mūs pastūma malā un ar sprintera cienīgu ātrumu traucās pie nelaimīgā dzīvnieka. Mēs paspējām izdvest – Kur? Lidojumā viņš noķēra kaķi, piespieda sev klāt un ar tādu pat ātrumu un veiklību ielidoja atpakaļ pagrabā, gandrīz mūs nogāzdams no kājām.
Tas bija jāredz. Cilvēku un dzīvnieku viņa rokās – abus kratīja drebuļi. Apkārt sprāga šāviņi. Kaķis bija tā pieglaudies netīrajam, smakojošajam pēc spirta un lētām cigaretēm bezpajumtniekam kā kaut kam maigam, mīļam un tīram. Viņš bija pieglaudies savam glābējam.
Viss ir labi, viss ir labi, čukstēja bomzis, trīcošām rokām glaudot dzīvnieku, kurš, iespējams, sāka murrāt jeb varbūt turpināja raudāt, vēl ciešāk glaužoties klāt cilvēkam, it kā stāstot par savu šausmīgo likteni un dzīvi, kura gandrīz beidzās apšaudes krustugunīs.
Šaušana beidzās, mēs ar strādnieku – ogļraci lēnām devāmies laukā no pagraba, bet viņi tur tā arī palika stāvot – divas nevienam nevajadzīgas Dieva radības, kas izrakstītas no šīs dzīves, bet turpina eksistēt par spīti visam. 
Rakstu oriģinālvalodā lasiet ŠEIT !
Tulkojums @Ulubele

svētdiena, 2014. gada 7. septembris

Svinējām Kazdangas pils svētkus

Skaistā Kazdangas pils posās svētkiem un aicināja piedalīties ar mūs. Kas zina, varbūt kāds Līču audzēknis paliks gleznainajā Kurzemes pilsētā un varēs diet 130 hektārus plašajā parkā? 
Uz pasākumu devās 3 no Flotes ielā atrasto mazsuņu plašās ģimenes - 2 brāļi un māsiņa. Viens no puikām jau pirmajā stundā satika savējo - mammu Anitu un ieguva vārdu Džimijs. 
Par otra brāļuka vārdu viņa ģimene solīja rīkot konkursu. Milzu prieks, ka abi puikas augs praktiski kaimiņos. 
Plašajā svētku programmā piedalījās arī Ulubeles lielais un mīkstais rotaļu kaķis Belle. Sadraudzējāmies ar moto kluba ārēji skarbajiem puišiem, kuri nosolījās braukt ciemos uz Līčiem.
Sakām mīļu un sirsnīgu paldies visiem, kuri gribēja ar mums iepazīties. Īpaši samīļojam Kazdangas Pils pasākuma dvēselītes - Inesi un Māru. 
Uz tikšanos atkal pēc gada! 

pirmdiena, 2014. gada 1. septembris

Sociālo pakalpojumu centra "Īle" viesošanās Līčos

Līčos viesojās Dobeles novada sociālo pakalpojumu centra "Īle" klienti - cilvēki ar īpašām vajadzībām. Ulubeles komandu pārsteidza viņu sirsnība un ieinteresētība, kā katrs dzīvnieks nonācis patversmē, kāds ir viņa raksturs. Kāpēc vieni sadzīvo voljērā, bet citi spiesti mitināties vieni paši. 
Ar vislielāko nepacietību visi gaidīja brīdi, kad varēs kādu patversmes iemītnieku vest pastaigā. Centra cilvēki uzmanīgi noklausījās noteikumus, kas jāievēro patversmes brīvprātīgajiem darbiniekiem, kuri kopējiem palīdz suņu staidzināšanā,  uzdeva jautājumus, kāpēc dzīvniekus pastaigas laikā  nevar pacienāt un pļavā vai mežā atlaist no pavadām. Pastaiga bija gara un aktīva, kā arī daži iemantoja četrkājaino draugu, ar kuru kopā fotografējās un mājās rādīs draugiem un paziņām, lai viņi atbrauc uz Līčiem un kādu adoptē. 
Izglītojošā semināra noslēgumā Dobelnieki apsolīja, ka iepazīsies ar portālā www.dzivniekupolicija.lv iespējām. Uzzināja, kā var ievietot un izdrukāt sludinājumu, ja viņu pusē manīs kādu klaiņojošu dzīvnieku. 
Ulubeles komanda saka paldies par apciemojumu, atvesto makulatūru un dzīvnieku barību un gaida ciemos atkal!