trešdiena, 2014. gada 31. decembris

Baidīties drošībā

Tuvojas gada noslēgums un Jaunā gada sagaidīšanas svinīgais brīdis. Daudziem dzīvniekiem, īpaši suņiem ir paniskas bailes no uguņošanas. Laikus parūpējaties par dzīvnieka drošību. Obligāti uzlieciet sunim kakla siksnu, kurā ierakstīts jūsu tālruņa Nr. Vienkāršs un ātrs variants ir kādu posmu kakla siksnas notīt ar leikoplastu , uzrakstot tālruņa Nr. uz notītās daļas. Izdari to tūdaļ!  
Atcerieties - mūsu svētku sajūta ne vienmēr sakrīt ar dzīvnieka izjūtām brīžos, kad mēs priecājamies un par kaut ko sajūsmināmies. Neiztrūkstošā gadumijas svētku atribūtika – gaidāmās uguņošanas - ļoti biedē praktiski visus mājdzīvniekus. Salūti ir viens no faktoriem, kāpēc pēcsvētku laikā dzīvnieku patversmes ir pārpildītas ar izmisušiem un apjukušiem ģimeņu četrkājainajiem mīluļiem.
Nav universālas receptes, kā pasargāt dzīvnieku, kurš baidās no trokšņiem. Katrs saimnieks, pazīstot savu mīļdzīvnieku, var izvēlēties piemērotāko:
  • Salūta laikā ievest dzīvnieku telpā, kur nav logu un viņš nedzird trokšņus. Var ieslēgt radio, lai novērstu dzīvnieka uzmanību.
  • Ja nav iespēja nodrošināt ar šādu telpu, tad ļaut dzīvniekam palīst zem dīvāna, gultas vai galda.
  • Ikdienā ārā dzīvojošos suņus un kaķus, ielaist mājā.
  • Ja suns vai kaķis meklē patvērumu pie jums gultā, krēslā – neatgrūdiet, bet mierīgi samīļojiet savu mīluli un rāmā balsī stāstiet, ka viss ir labi, ka nav jābaidās.
  • Izturēties kā parasti, lai dzīvnieks saprot, ka cilvēks nebaidās un cilvēkam viss ir kārtībā, jo sunim papildus uztraukumu rada tas, ka viņš nesaprot, kā aizsargāt cilvēku.
  • Nebūt ekstrēmistam un nemēģināt dzīvnieku, kurš jau baidās, šādā laikā speciāli vest laukā, vērt vaļā logus utt.
Parūpējieties laikus par sava mīluļa labsajūtu, lai svētku laikā dzīvnieks nepaliek bez pieskatīšanas, kā arī veiciet priekšdarbus, lai noklīšanas gadījumā jūsu draugs maksimāli ātrā laikā atgrieztos mājās:
  • Obligāti kaklasiksniņā ierakstiet savu tālruņa numuru.
  • Glabājiet datorā mīluļa skaidru foto, lai uzreiz portālos un sociālajos tīklos variet izsludināt dzīvnieka pazušanu un foto izsūtīt patversmēm, kā arī izdrukāt sludinājumu lapiņas.
  • Ja dzīvnieks ir dzīvoklī, tad, tuvojoties uguņošanas laikam, nolieciet lietas, kuras bailēs skraidot, lecot, dzīvnieks var sasists, saplēst.
  • Aizveriet balkona durvis un logus. Atstājiet vaļā vannas istabas durvis, jo esot viens, bailēs no trokšņiem suns un/vai kaķis parasti mēģina slēpties vannas istabā.
  • Ar kritisku aci apskatiet savas mājas žogu, vai nevajag aizlāpīt kādu caurumu, pa kuru, pārbijies no salūta trokšņa, zaudējis koordināciju – nezināmā virzienā var aizbēgt jūsu mīlulis.
Pārnākot mājās un redzot baiļu izraisītu nelielu postažu, nebariet mīluli.
Ja tomēr gadās nelaime un dzīvnieks noklīst, noteikti meklējiet savu pazudušo draugu - apzvaniet patversmes, lieciet sludinājumus, meklējiet vietā, kur dzīvnieks pazudis. Galvenais, nezaudējiet cerību, turpiniet meklējumus, līdz atrodiet viens otru!
Rūpēs par astaiņiem un viņu saimniekiem,

Ulubeles komanda

P.S. Lai mēs nenodarboties tikai ar pamācībām, līdz Starij Novij god atnākšanai, kad Latvijā vēl skanēs salūta trokšņi, aicinām parādīt foto, kā Jūs sargājat savu mīluli šai laikā. 3 atraktīvāko un izdomas bagātāko bilžu autorus gaisa pārsteiguma balvas. 
Tātad:
1. Veicam uzņēmumu, kurā redzams, kā Jūs sargāsiet savu mīluli.
2. Ievietojam to komentāru sadaļā zem šī raksta sociālajos tīklos.
3. Dalāmies ar šo rakstu savos soctīklos, norādot atslēgas vārdu #sunsbaidāsdrošībā.

pirmdiena, 2014. gada 29. decembris

Par dzīvesgudro Līču austrumeiropieti Zuzi.


ADOPĒTA Vecgada pēdējā dienā!!! 
Parunāsim par sirmumu un viedumu! Atceraties to brīdi, kad aizgāja Jūsu mamma vai vecmamma? Atceraties, ka laiku pa laikam pieķerat sevi klusi vai pat skaļi sakot, kaut viņa tagad būtu blakus - mīļa, mierīga, sirma un ļoti, ļoti dzīves gudra. Tāds pat mīļums, rāmums un dzīves gudrība mīt gados vecā sunī. 
Austrumeiropietei Zuzei jau ir 10. Februārī būs gads - kopš viņa mīt Līčos. Viņa vairs nedauzās kā kucēni un jaunie suņi. Pastaigās pielāgo savu soli tavējam, bieži atskatoties, vai tev nav grūti. Viņas gudrās acis skatās un pat klausās, kad tu sāc runāties. Viņas dzīvespieredze ļauj šķirot, ko tu pļāpā tāpat un kas būtu svarīgs. Viņa prot apsēsties, apgulties un dot ķepu - kaut gan tas nav svarīgākais, jo šovos Zuzei vairs nav jāpiedalās un nekas cilvēkiem un pasaulei nav jāpierāda. Viņa ir apguvusi, ka nav jēgas kasīties un rieties ar jaunuļiem aiz voljēra žoga. Viņa prot atšķirt, kad nāk savējais, kad svešais. Viņa zina, ka cilvēka bērns ir zinātkārs un samīļos vai pieķersies stiprāk, bet tas ir bērns un bērns ir jāsargā. 
Šoreiz jāpierāda būs cilvēkam, ka viņš vēlēsies būt blakus tik mierīgam un dzīves gudram sunim. Zuze un Ulubeles komanda tic, ka tāds atnāks un tad viņi kopā dzīvos vēl daudzus laimīgus gadus. 
Cilvēk, dalies ar šo īsstāstu savos sociālajos tīklos. Pastāsti saviem draugiem un radiniekiem. Viņa ārēji neko nelūdz, bet acu skatiens nodod arī lielos, gudros un stipros. Viņai vajag savējo. 
Ja ir jautājumi, zvani : 27803333, 27863333, raksti : adopcija@ulubele.org.
Ja nav iespējas atbraukt vai adoptēt dzīvnieku, vari palīdzēt arī savādāk, katrs atbalsts ir nozīmīgs:
Biedrība „Dzīvnieku pansija Ulubele”
Reģ.Nr. LV 40008095993
konts: LV97HABA0551028353893
ar norādi "Līču patversmes dzīvnieku aprūpei"
Tāpat darbojas ziedojumu tālrunis: 90006083 (1,42eiro=1zvans).

svētdiena, 2014. gada 21. decembris

Simonas un Simkas Ziemassvētku pasaka

2011.gadā – 10 dienas pirms Ziemassvētku vakara 14. decembrī uz Līčiem atveda ~ 3 gadus jaunu, melnu un biklu suņu dāmu un nepilnu gadu jaunu, haskijam līdzīgu suņu puiku. Viņi ilgstoši uzturējās Jaunciemā pie kādas jaunbūves. Ulubeles komanda viņus nosauca par SS jeb Simonu un Simku.

Mēs nezinām un neuzzināsim, vai melnā, skaistā sunene ir tik pat smukā un aktīvā suņu puikas mamma, vai abi vienkārši viens otru atrada savos vientuļajos klejojumos un vairs nelaida vaļā. Mēs neuzzināsim, kāpēc viņi negāja projām no nepabeigtās mājas, kāpēc viņus pameta, bet mēs ar prieku varam pastāstīt, kas notika tālāk jeb kā sākās viena no Līču Ziemassvētku pasākām.
Simona turpināja būt bikla un sevī ierāvusies. Pret cilvēkiem viņa neizrādīja agresiju, viņa tikai nemīlēja būt svešo sabiedrībā, nevēlējās iet pastaigās. 
Toties Simka varēja staigāt un skriet kaut visu dienu. 

Uz Ulubeli sāka braukāt Zane, Torstens un Zanes mamma Ligita. Viņi bija praktiski vienīgie, kurus šo 3 gadu laikā pieņēma kautrīgā Simona. Pēc gada abiem vairs nevajadzēja pavadu – Zanei un vīram atlika ienākt pa Līču vārtiem, kad viņi jau bija gatavi doties garajās pastaigās. Bet Zanei un Torstenam bija jābrauc projām, lai dzīvotu un strādātu Vācijā. Tā šis stāsts arī varēja beigties, bet cilvēki lēma ļoti atbildīgi. Ja dikti bieži Mazā Prinča Lapsas teikto lietojam nevajadzīgi, tad šajā situācijā sacītais par pieradināšanu ir īsti vietā un laikā. Dzīves apstākļi viņiem ļāva no Latvijas līdzi ņemt arī dzīvniekus – Zane un Torstens no sava plašā krustbērnu pulciņa izvēlējās viņus, lai Simona un Simka nekad netiktu šķirti, lai Simona savu alikušo mūžu varētu dzīvot ar cilvēkiem, kuriem uzticas un kurus ir iemīlējusi.
11. decembrī no Līču sētas izripoja busiņš, lai čipoti un ar Eiropas pasēm ķepās abi astaiņi U Komandas Ievas un Krišjāņa pieskatīti dotos – MĀJĀS.

Ceļā caur Poliju Simona un Simka uzvedās ideāli, arī viesnīcā nesagādāja nekādas raizes, bet rātni gulēja ierādītajās vietiņās.


13. decembrī izkāpjot no busa, gan sākās īstas suņu prieka dziesmas – ieraugot Zani un Torstenu, abi saprata kāds bijis šī pēkšņā ceļojuma mērķis. Simona aizmirsa, ka jābūt bailīgam sunim, Simka steidza iezīmēt katru tuvāko krūmiņu, cenšoties pastāstīt – šeit būs manas mājas.



14. decembrī – tieši 3 gadus pēc ierašanās Līčos abi suņi iekārtojās jaunajā un plašajā privātmājas voljērā Rommerskirchen mazpilsētā netālu no Ķelnes. 14. decembrī jaunie saimnieki parakstīja abu adopcijas dokumentus.

U komanda saka lielu un sirsnīgu paldies Zanei un Torstenam par šo Ziemassvētku pasaku.