pirmdiena, 2015. gada 28. decembris

Lotes stāsts

Sveiki! 
Es nerakstīšu rūķiem un vecīšiem, bet cilvēkiem, jo atbildīgiem ir jābūt katru dienu un labie darbi ir jādara katru dienu – nevis par patversmju esamību jāatceras svētku laikā. 
Es esmu Lote. Ulubelē nokļuvu 2011.gada maijā no Mežaparka Dziesmu svētku alejas. Es svēru 13 kilogramus, jo gandrīz mēnesi tai pašā alejā, kur katru dienu garām staigā simtiem cilvēku, biju nostāvējusi piesieta pie koka. Tas ir aizmirsts. Tāpat kā mans draugs Savuks ir aizmirsis to liktenīgo dienu, kad viņu izgrūda no mašīnas. Īsas mūsu biogrāfijas un par to, ka šodien joprojām esam laimīgi, variet skatīt šai video rullītī: 

Saviem saimniekiem esam četri – mēs un vēl divi kaķi. Protams, arī izglābti. Četru gadu laikā esmu izbraukājusi visu Latviju, lai kopā ar savu saimnieci bērniem un pieaugušajiem stāstītu par atbildību.




Esmu rakstnieces Daces Priedes patieso un skaudro dzīvnieku stāstu “Mums vienas asinis tev un man” Vilcene. Manu saimnieku Zandas un Jāņa Radziņa pasaka “Poga – pasaka maziem un lieliem” - sākas Atbildības stundā, kur mēģinām skaidrot, kāpēc vajadzīga sterilizācija. 
Es vairs neesmu jauna. Man ir apmēram 8 gadi (neprotu ne pastāstīt, ne ar ķepu uzrakstīt, kad piedzimu, bet tas nav svarīgi – svarīga ir tagadne) un es patversmē būtu to suņu vidū, kurus jau dēvētu par opīšiem un man paietu garām. Tāpēc es, Lote, vēršos pie Jums, kuriem sirds pareizā vietā. Aizbrauciet uz tuvāko patversmi un pastaigā izejiet ar kādu vecsuni. Viņš nelēks virsū, no prieka nedauzīsies, kaut gan daudziem veselība to atļauj. Viņš lēni un cēli ies pavadā, atceroties, ka tā reiz gāja, kad bija saimnieksuns, bet ar acu kaktiņu vēros, ko domājat un jūtat Jūs. 
Ja uz patversmi esat atbraukuši, pirms tam atbildīgi domājot, ka vēlaties kādu vest mājās, izvēlaties viņu. Viņa sirds un acis katru dienu aizlūgs par Jums. Jā, viņš nebūs ar Jums tik ilgi, kā dzīvotu kucēns, bet viņš, kad būs lemts, aizies cēli, atkal kā mīlēts mājas suns. 
Ja esat atbildīgi un saprotat, ka nevarat vest mājās dzīvnieku, veikalā izvēlaties konservus ciema kukulim, lai tieši opīšiem tiek gards cienasts.
Ja Jums mājās ir savs suņu opītis – vairs ne tik skaists, ne tik redzošs un dzirdošs – vienalga, dāvājiet viņam cienījamas vecumdienas. 
Ja ejat garām bomzītim ar vecu suni, nesarauciet degunu un neburkšķiet, ka dzīvnieks jāatņem. Uzsmaidiet un klusi pasakiet paldies! Viņi, katru dienu sejā skatos dzīves skarbās nievas, nav zaudējuši cilvēcību, jo tieši viņi, beidzoties vasarnieku sezonām, dārziņos uzņemas rūpes par tur atstātiem dzīvniekiem, viņi kļūst par labākajiem biedriem uz ielas izliktajiem vecsuņiem. 
Es atceros Līču veco, aklo Blekiju un mazā Poga pasakā viņam jautā, vai viņš gribēs tikties ar cilvēkiem, kuri viņu pameta? 
– Varbūt. Tikai vienu reizi – lai pajautātu, ko biju izdarījis, ka kļuvu lieks. Jā, manas acis vairs tik labi nerādīja, taču es biju gatavs cilvēkam kalpot līdz mūža galam. 
Tāpēc es, Lote, kura ir laimīga, lūdzu, par patversmes vecsuņiem un vēl es lūdzu, lai tiem cilvēkiem (arī maniem), kuri rūpējas, ir veselība un ilgs mūžs! 


Palīdzēt Ulubeles iemītniekiem finansiāli iespējams:
- portālā Ziedot.lv - Ulubeles projektam “Izdari sirds darbu
- zvanot uz ziedojumu tālruni 90006083 (1 zvans = 1,42 eur)
- pārskaitot līdzekļus uz Ulubeles kontu:
Biedrība „Dzīvnieku pansija Ulubele”
PVN Reģ.Nr. LV 40008095993
AS Swedbank, Swift: HABA LV 22
Konts: LVL: LV38HABA0551011767179

Sīkāka informācija, sazinoties ar Ulubeles vadītāju Ilzi Džonsoni pa tālruni 20203333 vai e-pastu ulubele@ulubele.org   

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru